Raksti

Vārdu kārdināšana

Vārdu kārdināšana — Kas to dara? Kā tas notiek? Kas to var? Raisās jautājumi. Un tikai pirmajā brīdi stāstiņš par vārdu kārdināšanu šķiet piekļāvīgs turpinājums pārdomām par vārdu pievilināšanu.

Jāteic gan, ka vēl pirms dažām dienām biju pārliecināta, ka sarunai par mūsdienu valodā sastopamo vārdu kārdināšanu pilnībā paļaušos uz prof. A.Veisberga veidotajās vārdnīcās iekļautajiem vārda “kārdināt” lietojumiem un šim darbības vārdam piederīgajiem sinonīmiem — “vilināt”, “valdzināt”. Profesora skats uz mūsdienu valodu un ieskati par mūsdienu valodu bieži ir bijis pamats diskusijām, bet viņa pieredze mūsdienu divvalodu vārdnīcu veidošanā un līdz ar to arī mūsdienu vārdu vākums pastāv. Par to var diskutēt, bet vairs nevar neņemt vērā.

Tāpat ir ar atzinumu, ka tāpēc jau rodas un pastāv strīdi par valodu, ka valoda ir līdz galam neizzināta pasaule (kā es to dažkārt esmu bildusi), ka tā man (mums) arvien spēj sagādāt kādu pārsteigumu, pat belzienu.

Un lūk, viss notika kā stāstiņā — pirms dažām dienām, pievakarē, kad biju netālu no Rīgas mājām un domās jau meklēju nobeigumu aizsāktajam rakstiņam par vārdu kārdināšanu, Vecrīgā pie veikala Centrs mani aptur mīlīgas meitenes un sniedz spožu un jau pirmajā acu uzmetienā pabaisu reklāmas kartīti. Uz tās meitene ar tālē nezināmā vērstu seju bez smaida. Meitenei mugurā melns spīdīgs tērps, ap kaklu un rokām melnas spīdīgas dzelžu rotas. Meitenei rokās cirtienam pacelta spīdīga izkapts. Meitenei pie kājām plastmasas deķītī sabakstīti plastmasas ziediņi. Meitenei blakus uz padrūmu padebešu fona vēl divi elementi — galvaskauss virs sakrustotiem kauliem un tekstiņš — “nāvīgi skaistas kurpes”.

Bildītē viss ir skaidri un gaiši nolasāms — pār mani nav pacelta vecā pazīstamā nāves izkapts, vēzienam sagatavota jaunā, spožā lietu kulta izkapts: ļaujies cirtienam, pērc, un tev pie kājām klāsies ziediem (ziedi tur, kur panākumi, ziedi tur, kur mums labi klājas) rotāta pasaule (tas nekas, ka redzes atmiņā spīd plastmasas puķītes plastmasas zālītē). Nepirksi, neļausies — beigta būsi, jo būsi izdarījusi sev nāvējošu un liktenīgu izvēli. Signālzīme par to — miroņgalva virs sakrustotajiem kauliem. Mani ķer viss šajā bildītē. Visspēcīgāk, protams, mani skar tā viela, ar kuru izkapināta lietu kulta izkapts un šī jaunlietu kulta zīme — vārdi — “nāvīgi skaistas kurpes”. Vispirms ir paķerts vārds no nopietnas nozīmes vārdu rindas — “nāve, nāvējošs, nāvīgs” un pakļauts vārdu spēlei. Valoda ir ļāvusies. Vārdu kārdināšana ir notikusi. Es esmu sagūstīta. Vai es pratīšu (vēl šoreiz, atkal) izkļūt no gūsta? Viss manis pašas rokās. Ja par mani — tad es no kārdināšanai nobildētajām, spožajām lietiņām spēšu atsacīties, jau tāpēc vien, ka bildīte domāta citai mērķauditorijai — pustumsā pie veikala reklāmakcijas meitenēm nedaudz misējās — manu gadu cilvēkvienībām bildīte ar nāvīgi skaistajām kurpēm nemaz nav paredzēta.

Bet es nevaru atsacīties no nejauši radītās, bet dziļākajā būtībā likumsakarīgas iespējas domāt par vārdu kārdināšanas iespējām. Un šis vārdu salikums no reklāmbildītes — “nāvīgi skaistas kurpes” — ir tik spilgts piemērs, lai domātu, kā atbildēt uz sākumā bilstajiem jautājumiem — kas to dara? kā tas notiek? Kas to var?

Bildītē izmantotais vārdu salikums rāda, ka bieži vien belziens ar vārdu izdodas tad, ja apzināti vai neapzināti no vārda neņem tikai to, kas labi nolasāms mūsdienu lietojumā, bet aizķer vārdu aiz tā sākotnes, vārda sākotnē un vēl tālāk — vārdā paredzētajā nākotnē.

Pats vārds “kārdināt” to labi rāda. Ļaujamies uz brīdi iztēlei — it kā paceļam to pret valodas vēstures gaismu, lai nāk redzami baltu valodu sākotnē austā vārdu auduma velki un audi, atsaucam atmiņā prof. P.Šmita ieskatu, ka latviešu valodā vēl ir nenodiluši vārdi, apsveram K.Karuļa un prof. J.Endzelīna pētījumos izteiktās atziņas. Un redzēsim, ka vārdu “kārdināt” gan pēc darināšanas likumībām, gan pēc nozīmes var labi saistīt kā ar senāko darbības vārdu “kārt”, tā arī ar īpašības vārdu “kārs”. Ja ņem vērā šo divpusīgo sākotni, tad skaidrāka kļūst vārda tagadne un nākotnes iespējas — vārds “kārdināšana” spēj būt noderīgs gan tad, kad jāizsaka kas tāds, kas mani skar, aizķer, skarot nedod mieru, gan arī tad, kad jānosauc pazīmes — patīkamas, dārgas, tīkamas, pēc kurām kārojam un alkstam gan atklāti, gan slepus.

Reklāmbildītēs, šķiet, vairāk tiek izmantoti intuitīvi klejojumi valodā un reizēm ķēriens ir tīri veiksmīgs. Belziens ar “nāvīgi skaisto kurpīšu” solījumu, kas nemaz nebija domāts man, mani tomēr ķēra tik spēcīgi, ka pajuka labi iecerētais stāstiņš par vārdu kārdināšanu mūsdienu valodā tā, kā to iecer un īsteno mans amata brālis prof. A.Veisbergs, un nācās uzrakstīt par to, kā ar vārdiem spēlējas un kārdinās jauni ļaudis — mani un mana amatabrāļa bērni*.

Piezīme pie zvaigznītes. Vārdu savienojums — mani un mana amatabrāļa bērni, protams, lietots tēlainā, nevis konkrētā nozīmē, bet kā vienā, tā otrā gadījumā ļoti nopietnā nozīmē.

Autors: Maija Baltiņa, valodniece
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. gada. 3. aprīlī