Ziņas

Valoda ir vairāk nekā asinis

Šī grāmata simboliski noslēdz sēriju Cilvēks un sabiedrība

Viktora Klemperera (nesajaukt ar tikpat slaveno diriģentu Otto Klempereru) grāmata LTI — lingua tertii imperii, kas analizē nacisma valodu, nu beidzot ir pieejama arī latviešu lasītājam. Tā iznākusi Sorosa fonda—Latvija dibinātajā tulkojumu sērijā Cilvēks un sabiedrība. Pēdējā, trīsdesmit sestā grāmata, kas simboliski noslēdz ļoti atšķirīgo domātāju darbu sēriju, kurus tomēr vieno iedarbība uz lasītāju caur valodu. Valoda kā mēdijs, valoda, kas nereti “raksta un domā tavā vietā”, valoda, ar kuru var saindēt pat nobriedušus prātus, pat pretiniekus un zaudētājus.

Jau 1946.gadā publicētā grāmata visai nopietni analizē nacistu valodu, taču ne tikai to — arī citus iespaidošanas līdzekļus, kas kopā izveidoja grandiozu mehānismu, kā iedarboties uz cilvēku. Ar ārieti precējušamies ebrejam Viktoram Klempereram bija šī iespēja — ne sevišķi ērta, ņemot vērā izstumtā stāvokli, ne sevišķi droša, ņemot vērā iespējamo likteni — klātienē vērot un fiksēt nacisma valodas veidošanos un izplatību.

Malā stāvošā pētnieka skatam nepaslīd garām jaunvalodas izmaiņas un superlatīvi, eifēmismi un disfēmismi, retorikas triki un atsauces, kas nebeidzamā plūsmā gāžas pār visiem, iespiežas sarunvalodā un pat cerībās un sapņos. Padomju režīmā dzīvojušie ko līdzīgu izbaudīja arī šeit, taču, šķiet, padvaloda bija neprofesionālāk veidota un tās avots latviešiem nebija dzimtā valoda. Klemperers, kas dziļi izjūt un mīl vācu valodu, ar šausmām vēro tās iedarbību. Autora vērojumi un analīze ir precīzs pētnieka veikums, par dažiem secinājumiem gan no šodienas skatapunkta varētu būt šaubas. Ja to, ka viņa skats ir ebreja skats izmisuma pilnā situācijā, autors saprot un grāmatā par to sev un mums nemitīgi atgādina, tad krasās atšķirības pēc būtības, ko Klemperers saskata starp nacvalodu un padvalodu, ir apšaubāmas. Galu galā ar ko vācu “pieslēgt” ir ļaunāks par krievu “dvēseles inženieri”. Klemperera skaidrojums “vācu metafora norāda uz paverdzināšanu, bet krievu — uz brīvību” liek domāt vai nu par autora ideoloģisku aklumu, vai neveiklu pieklājības žestu pret komunistisko režīmu.

Acīs duras arī biežā nacistu domāšanas un valodas nonievāšana — “nabadzīga”, “nožēlojami vienmuļa”, “neefektīva muļķība”, kas ļoti kontrastē ar paša atzinumiem par tās iepotētāju demagoģisko un menedžerisko ģenialitāti — “nepārspējams meistars”, “spēcīgs iespaids”, “neatvairāma”, “valda pār mani”. Tieksme raksturot pretni kā prastu un dumju, šķiet, vairāk raksturīga boļševistiskajam pasaules uzskatam.

Šādi filoloģiski ievirzīti darbi ir grūti tulkojami. Runājot XXI gs. žargonā — īsts izaicinājums. Tāpēc jāizsaka atzinība tulkotājai (Helēnai Demakovai) un redaktoram (Uldim Tīronam) par uzdrīkstēšanos un spožu rezultātu. Grāmatu lasīt nav grūti, tā necieš no bieži sastopamās vācu tulkojumu smagnējības. Vāciskie darinājumi un filoloģiskās nianses atveidotas optimāli. Norādes un paskaidrojumi ir korekti un nezinātājam ļoti noderīgi. Vienīgais, ko varbūt varēja vēlēties — vācu īpašvārdu oriģinālrakstību vērēs. Starp citām problēmām tulkotājai ir bijis jātiek galā ar neatrisināmo “žīda”, “jūda” un “ebreja” problēmu, kas savukārt liek mums domāt par to, kādā valodas vidē mēs dzīvojam, kādi ir jaunie tabu un pozitīvie prestiža vārdi.

Šī grāmata dod zināšanas (lai neiznāk kā Brežņevam, kas referātā paziņoja, ka “ebreju jautājums Padomju Savienībā ir atrisināts galīgi” acīmredzot nezinot par vācu “galīgo atrisinājumu”) un aicina domāt. Vai politkorektuma žargons vairs ir tikai angļu valodas sērga vai kļuvis jau internacionāls? Kādi ir jaunie atslēgvārdi, ar ko mūs apstrādā — Eiropa, tirgus, liberālisms? Kāpēc nacistu mīlvārdiņa vēsturisks un padomju zinātnisks vietā ir stājies virtuāls? Un kāpēc Briseles koridoros atkal runā par “Cietoksni — Eiropu”?

***

Viktors Klemperers. LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes. Izdevniecība AGB. 2004, 286 lpp.

Autors: Andrejs Veisbergs, LU profesors
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. g. 14. septembrī