Raksti

Caur latviešu valodu un mīlestību

Režisore Dace Micāne-Zālīte un bērnu ārsts Edvards Egils Zālītis pirms divpadsmit gadiem ceļu viens pie otra atraduši, kā tagad ar smaidu atceras, caur latviešu valodu. – Ja Egils tik labi nerunātu latviski, mūsu pirmās sarunas un priekšstats vienam par otru droši vien nebūtu tāds, kāds tas bija, – atskatoties pagātnē, teic Dace.

Daci un Egilu par ģimeni saliedējusi arī vēlme palīdzēt Latvijai, 90. gadu sākumā vācot un šurp nosūtot pamatīgas humānās palīdzības kravas bērnu ārstniecības iestādēm. Par palīdzību Latvijas bērniem Egils Zālītis apbalvots ar Bostonas universitātes Medicīnas fakultātes Humanitāro balvu. Kad viņa kolēģi sprieduši par turpmākajiem palīdzības projektiem, Egils izlēmīgi teicis: “Es pats būšu palīdzība Latvijai!” Un šobrīd viņš te ir vienīgais praktizējošais ārsts, kas pārcēlies no ASV.

Nabas saite ar Ameriku

– Dace, pagājšsezon Dailes teātrī jūsu režisētā “Īkstīte” kļuva par lielu prieku bērniem un viņu vecākiem. Turklāt reti kad tik dabiski kopā uz skatuves sadzīvo latviskais un modernais.

Dace: – Šī izrāde mums visiem – gan pieaugušajiem, kas pie tās strādāja, gan bērniem, kas uzstājās, – nāca no sirds. Tajā ielikām tik daudz mīlestības! Visu labo un gaišo, ko vien ar savu kultūras izjūtu un pasaules izpratni cits citam var dot.

Egils: – Jā, arī man un mūsu dēlam Krišjānim bija jāiet uz to izrādi… (Smejas.) Ja es nebūtu aizgājis, tad gan būtu… Es atzīšos: man izrāde ļoti patika. Zālē gan vairāk skatījos tieši uz bērniem, nevis pieaugušajiem aktieriem, un arī bērniem publikā. Mazie skatītāji bija tik klusi un uzmanīgi: no viņiem nedzirdēja ne pīkstiena! Bērni visam uz skatuves notiekošajam tik sirsnīgi dzīvoja līdzi!

– Kā šo septiņu gadu laikā jūs paši esat iedzīvojušies Latvijā?

– (Smejas.) Dace Amerikā nodzīvoja piecus gadus. Es Latvijā esmu jau septiņus. Var teikt, Dace man jau divus gadus “ir parādā”.

– Vai jūs velk atpakaļ uz Ameriku?

– Atzīšos, jā. Vienmēr jau laikam velk uz turieni, kur esi piedzimis un uzaudzis. Bet saistībā ar pārcelšanos jāvērtē arī riski un guvumi. Pašreiz varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts ar dzīvi Latvijā.

Ir varbūt daži aspekti, kas man rada papildu grūtības: es esmu izglītojies Amerikā, bet medicīnas kultūras Latvijā un Amerikā ir ļoti atšķirīgas. Tomēr šī plaisa palēnām samazinās, arvien vairāk mediķu sāk skatīties uz Rietumu pasauli. Tāpat daudzi Latvijas ārsti paguvuši stažēties ārzemēs, sevišķi Eiropā. Taču ir viens “bet”: es joprojām te esmu vienīgais ārsts, kas no Amerikas pārcēlies uz dzīvi Latvijā un te strādā. Ja te būtu vēl kāds mans Amerikas kolēģis vai, teiksim, divi, iespējams, man būtu vieglāk uzturēt spēkā un iedzīvināt tos medicīnas principus, ko esmu apguvis ASV, pēc kuriem esmu vadījies kā interns, savā rezidentūras laikā un arī turpmākajā ārsta praksē. Latvijā man šos principus ārsta darbā ieaudzēt ir grūtāk, jo esmu te viens. Jūtu, ka man nepieciešama tāda nabas saite ar Amerikas medicīnas domu. Tāpēc, cik iespējams bieži, kaut reizi gadā, braucu uz mediķu konferencēm ASV.

– Vai profesionālajā jomā jūs Latvijā jūtaties vientuļš?

– Tagad varbūt ne tik ļoti kā sākumā.

Tomēr – jā… Saprotami: ja esi izolēts no savas dabiskās vides, kur tu esi ilgi dzīvojis, izglītojies, kur strādā tavi kolēģi…

– Varbūt kolēģa pleca sajūtu dod tikšanās ar tiem latviešu ārstiem, kas šurp atbrauc no Amerikas? Kristapu Keggi, Bertramu Zariņu un citiem?

– Jā, es joprojām esmu ASV dibinātās Latviešu ārstu un Zobārstu apvienības biedrs un arī viceprezidents. Labi paziņas man ir Zaiga Alksne-Filips, Ansis Muižnieks, Jānis Dimants, Kristaps Keggi, Bertrams un Kristaps Zariņi un citi.

Dace: – Tie ir visi Egila kolēģi, ar kuriem viņš jau ASV runāja par palīdzību Latvijai un ar kuru atbalstu tika sarūpēts humānās palīdzības sūtījums Latvijas bērnu ārstēšanai.

Runājot ar viņiem par turpmāko palīdzību Latvijai, Egils pateica: “Mana palīdzība būs tā, ka es pats dzīvošu Latvijā!”

– Humanitārā balva no Bostonas universitātes Medicīnas fakultātes par jūsu palīdzību Latvijai droši vien nāca visai negaidīti?

Egils: – 1991. gadā kopā ar Daci uzņēmām dokumentālo filmu par medicīnas krīzi bērnu veselības aprūpē Latvijā. Bostonā latviešu draudzes paspārnē nodibinājām medicīnas palīdzības komiteju Latvijai. Mūsu filma tika nosūtīta uz latviešu centriem visā pasaulē: ASV, Kanādā, Eiropā, Austrālijā, kā arī lielajām zāļu firmām, ANO, Pasaules veselības organizācijai. Pamazām ienāca ziedojumi – gan naudā, gan graudā. Kravas 800 000 dolāru vērtībā nosūtījām uz 23 bērnu iestādēm Latvijā, kā arī par savāktajiem līdzekļiem Latvijas bērniem bija iespējams ārstēties Bostonā un latviešu ārstiem iegūt pieredzi ASV slimnīcās.

– Vai pie jums kolēģi brauc ciemos no ASV?

– Esmu aicinājis, bet šis maršruts vēl nav ierasts. (Smejas.)

Kad sakarā ar pārcelšanos uz Latviju atstāju savu praksi Amerikā un bagātīgi nodrošināto dzīvi, daudzi brīnījās: “Kā tu to spēji?” Amerikā to augstu novērtē.

Amerikā par pediatru es jau biju nostrādājis 17 gadus, un uzsākt praksi citā valstī nav viegli. Turklāt pediatrija Latvijā no pediatrijas Amerikā ļoti atšķiras.

Latvijā ārsti vairāk uzmanības pievērš krīzes situācijām, bērna fiziskajam stāvoklim, kad tas ir saslimis, kamēr Amerikā bērnu ārsta darbs daudz vairāk saistīts ar preventīvo medicīnu. Turklāt ASV pediatri pievērš uzmanību arī vecāku apmācībai, lai bērnus pasargātu no nelaimes gadījumiem: apdegumiem, slīkšanas, savainojumiem autoavārijās utt. Piemēram, tieši ārsts vecākiem izskaidro, cik svarīgi, lai automašīnās izmantotu bērnu autosēdeklīšus, lai bērnam uzliktu ķiveri, vizinoties ar velosipēdu.

– Jums radies iespaids, ka Amerikā pieaugušajiem ir vairāk laika rūpēties par bērniem?

– Nē, ne vairāk laika, vienkārši dzīvē ir citi uzsvari.

Manuprāt, Amerikas pediatri un ārsti vispār ir ļoti noslogoti, blakusminot, tāpat kā Latvijā, un vizīšu laikā pacientam var veltīt ap desmit līdz piecpadsmit minūtēm. Vairāk nevar atļauties: ārstu prakses ir tādas bizīgas (busy – šeit: steidzīgs, aizņemts – angļu val.), nāk daudz pacientu…

Es gribēju teikt, ka ASV dakteri vērīgāk seko līdzi bērna vispārējai attīstībai, tam, kā bērns aug, vērtē, cik liela ir bērna slodze skolā, kādas ir viņa nodarbības ārpus skolas. Ārsts vairāk piedalās bērna audzināšanā, sniedzot padomus un sekojot viņa veselības stāvoklim.

Vienkārši tas ārsta darbā ir cits žanrs.

Latvijā vairāk izplatīts ir klasiskās ārstēšanas princips.

Pediatrija Latvijā atrodas tajā līmenī, kur Amerika tā varbūt bija 40. un 50. gados.

Riski un guvumi Latvijā

– Saistībā ar pārcelšanos uz Latviju jūs teicāt: riski un guvumi.

Egils: – Tos riskus es domāju vairāk profesionālajā un, neslēpšu, arī finansiālajā jomā.

– Un guvumi?

– Amerikā ir simtiem tūkstošu tādu pediatru kā es. Bet, pārceļoties uz Latviju, man radās iespēja gan strādāt pašam savā praksē, gan arī lasīt lekcijas topošajiem ārstiem Latvijas Universitātē un P. Stradiņa universitātē. Tāpat rezidenti nāk uz manu prakses vietu un man ir gandarījums, ka no citas medicīnas kultūras viedokļa varu viņiem parādīt, kā Amerikā praktizē pediatriju.

Vēl viens guvums ir tas, ka Latvijā varu atļauties būt tikai un vienīgi latvietis. Vairums latviešu ASV ir uzauguši ļoti latviskā vidē, kādu to veidojuši mūsu vecāki. Jau no mazām dienām mēs esam gājuši pārsvarā tikai uz latviešu sarīkojumiem, esam dejojuši latviešu tautas deju kopās, dziedājuši latviešu koros. Bet Amerikā būt latvietim nav tik vienkārši: tas gandrīz vai nozīmē dzīvot divas dzīves. Runāt divās valodās un būt gandrīz vai diviem cilvēkiem: vienam – amerikānim profesionālajā darba dzīvē, latvietim – kultūras un ģimenes dzīvē. No pirmdienas līdz piektdienai būt par doctor Edward Zalitis un tikai nedēļas nogalēs – par Egilu Zālīti.

Jā, manu pirmo vārdu “Edward” vecāki neizvēlējās nejauši, bet gan apzinoties, ka amerikāņiem “Egils” būs grūti izrunājams.

Te, Latvijā, “dubultas dzīves” man nav: esmu dakteris Egils Zālītis – no rīta līdz vakaram; kā latvietis sevi izjūtu gan darbā, gan brīvdienās.

– Klausoties trimdas latviešos, kad viņi runā par Latviju, jaušams diezgan daudz ideālisma un – lūdzu, neapvainojieties! – arī panaiva romantisma. Šķiet, viņu atmiņās Latvija joprojām tīta tādā rožainā gaismā.

Kāda bija jūsu sastapšanās ar to reālo Latviju? Kur latviskums nav tikai dejošana tautastērpos un runāšana latviski, bet kur tam blakus ir visai daudz skarbu, negatīvu lietu.

– Nē, es neapvainojos, jūs pareizi teicāt.

Bija tā, ka es… aklimatizējos. Jā, es atbraucu samērā naivs…

Kur gan mēs Amerikā guvām priekšstatu par Latviju? No mūsu vecākiem. Bet viņi no Latvijas izceļoja 1944. gadā, viņiem nebija iespējas iet līdzi reālajai Latvijai, un viņu atmiņās Latvija ir tāda kā pirms Otrā pasaules kara. Tā ir Latvija, kas eksistēja viņu ideālos, sirdīs, jā, Latvija tādā rožainā gaismā.

Dace: – Te nu es gribu iebilst pret to rožaino gaisotni… Uz rožainas gaismas mirkļa cilvēks var dzīvot tikai neilgu laika sprīdi, un tad nāk reālā dzīve. Bet trimdas latvieši, ko redzēju, dzīvojot ASV, kā pārliecinājos, satiekot Egila radus un paziņas, ir apveltīti ar ārkārtīgi stingriem raksturiem. Izgājuši cauri bēgļu nometnēm, pirmos gadus pavadījuši smagā, dažkārt pat pazemojošā darbā, kaut nedaudz atspērušies, daudzi spēja vienlaikus strādāt un mācīties un pēc tam iegūt labi apmaksātu, augsti kvalificētu darbu. Cilvēki spēja ne tik vien uzturēt ģimenes un laist bērnus Amerikas labākajās skolās, bet arī izjuta vajadzību sestdienās pulcēties kopā ar citiem tautiešiem un savus bērnus vest uz latviešu sestdienas skolām. Uz to mudināja stipra savas esības un latvietības izjūta. Un tā nav saistīta ar rožainu attieksmi pret Latviju un latvisko, bet gan ar būtiskiem dzīves jautājumiem, no kuriem galvenais ir: kas es esmu?

Latvieši Amerikā allaž ir teikuši un tagad jau ceturtajai paaudzei saka: “Esi latvietis!” Jo latvietis – tā ir cilvēka sajūta. Viņi emigrācijas gados šo sajūtu ļoti auklējuši, un viņos tā ir dzīva. Un tagad latviešu skolas ASV beidz jau ceturtā latviešu paaudze. ASV latviešu jaunieši ik vasaru apmeklē latviešu vidusskolu “Garezers”, kur mācās latviešu valodā. Turpinot studēt izcilās universitātēs, jaunieši meklē iespēju braukt pieredzes apmaiņā uz Latvijas universitātēm.

Tātad mēs esam ārkārtīgi stipra tauta. Viena no tautām, kura nav iznīkusi par spīti tam, ka gadsimtiem daudz darīts, lai tās nebūtu, lai šajā zemē runātu citā valodā, nevis latviešu, lai tauta būtu ērta tiem, kas te kārtējo reizi saimnieko. Cik tad ilgi mums, latviešiem, pašiem savā zemē ir izdevies saimniekot? Tomēr, neraugoties ne uz ko, mēs esam un ir mūsu valoda.

Dace: – Es ļoti cienu mūsu tautiešus – cilvēkus, kas otrā pasaules malā spējuši augstu turēt savu latvisko dzīves stilu. Latviešu mājās, kur mēs esam ciemojušies, pār slieksni pārkāpjot, pārņem sajūta, ka esi pie savējiem. Šādu sajūtu rada ne jau tautiskās segas istabās – ne jau visiem mājās tādas ir –, nē, tas ir tas latviskais gars, kas tur ir dzīvs. Sadzīvē tas parādīsies cilvēku attiecībās un it kā sīkumos: arī Amerikā viņi savu suni sauks par Duksi vai Čību, un ceps pīrāgus, dziedās latviešu dziesmas… Un šis latviskais gars ir dzīvs tur – Amerikā, ir dzīvs te – Latvijā.

Ja Latvijā varētu atrast līdzvērtīgu darbu, kādu latvieši atraduši Amerikā, domāju, daudzi no viņiem jau būtu pārcēlušies uz Latviju. Citiem atkal ir bērni, kuriem jāturpina mācības prestižās Amerikas skolās. Jau vairākām latviešu paaudzēm saknes gājušas Amerikas zemē, un nav viegli dzīvi citā zemē sākt no jauna.

Ar tādu skumju ironiju gan es skatos uz tiem kārklulatviešiem, kas, trīs četrus gadus padzīvojot Rietumos, pēc atgriešanās Latvijā sāk runāt ar tādu “akcentu” un izlikties par tādiem “ārzemniekiem”, ka kauns viņos klausīties. Tas ir vecā “kārkluvācieša sindroma” variants, no kura nu ļoti vajadzētu tikt vaļā. Šādus “latviešus” neciena ne viņu tautieši, ne arī viņi būs interesanti ārzemniekiem.

– Egil, jūs par sevi teicāt: “Atbraucu samērā naivs.” Kā jūs to domājāt?

Egils: – Esmu uzaudzis zemē, kur pēdējos gadu simtos nav bijis karš. Kur cilvēkiem arvien bijis pietiekoši daudz laika izplānot un nodrošināt savu dzīvi, kur, vienkāršāk sakot, bijušas citas vērtības.

Latvija pēdējos 50 gadus gājusi cauri ļoti lielām grūtībām, un amerikānim te iejusties nozīmē gan “iekāpt” pilnīgi citos dzīves apstākļos, gan citā domāšanā.

Latvijā ikdiena paiet ar rūpēm, kā sevi nodrošināt, kā izdzīvot, kamēr Amerikā, ja strādā, tad tev nav jāuztraucas, ka naudas var pēkšņi nebūt. Tāpat nav jāsaspringst par sadzīviskiem (it kā) sīkumiem. Piemēram, šodien es dzirdēju, ka kādam vīram Latvijā nozagts automašīnas numurs! Ziniet, es neko tādu neesmu dzirdējis Amerikā. Kad atbraucu uz Latviju, es šausmīgi nervozēju, ka man nav dzīvības apdrošināšanas, ka man nav darba nespējas apdrošināšanas, ka nav vēl tādas un šitādas apdrošināšanas… Un man tik grūti bija to pārdzīvot!

Bet, laikam ritot, es ieraudzīju, ka bez tā var iztikt… Var izdzīvot. Un – man tagad tās nav vajadzīgas! (Dakteris smejas, bet trīsreiz pieklauvē pie galda malas.) Redziet, kā ar laiku mainās redzesleņķis…

Protams, naudas man nav tik daudz, kā bija, kad strādāju ASV. Ir liela atšķirība, cik es pelnīju Amerikā un cik tagad Latvijā. Bet arī par Latvijā nopelnīto var izdzīvot. Toties varu teikt, ka Latvijā esmu ieguvis jaunu pieredzi, ka esmu izgājis cauri vēl vienam internšipam.

Tomēr lietas, kas man Latvijā prasa pūliņus, bez piepūles būtu ritējušas ASV, un otrādi.

Amerikā iedzīvotājiem atliek laiks uztraukties par lietām, par ko vienkārši neatliek laika raizēties Latvijā. Teiksim, sniegputeņi…

Dace: – Jā, sarunu tēma, kurai Amerikā lielā mērā seko, ir laiks. Bet ne jau visos rajonos mēdz būt postošas vētras kā, piemēram, Floridā.

Cilvēki vēl labprāt runā, kur ko nopirkuši ar atlaidēm. Ka rīt, teiksim, tajā veikalā burkānu kilograms būs par dažiem centiem lētāks. Bet, kur paliek laiks un benzīns, ko iztērē, braucot pēc tā burkānu kilograma, vērā ņem mazāk.

Arī šajā labklājības zemē cilvēki cenšas saimniekot taupīgi un vairākums neatļaujas neko lieku. Bet, dzīvojot Latvijā, man nav laika iedziļināties, par cik lētāk kas būs kurā veikalā. Laikam tāpēc, ka Latvijā cilvēki kopumā dzīvo intensīvāk nekā Amerikā. Protams, arī Amerikā ir ļaudis, kas dzīvo ļoti intensīvi.

Rietumu pasaule ir visai sakārtota, reglamentēta. Latvijā vēl ir tik daudz atvērtu iespēju! Ne velti Rietumos atrodas daudz cilvēku, kas grib padzīvot tieši šajā nereglamentētajā vidē.

– Jūs ieminējāties, ka Dace jums divus gadus parādā. Vai pieļaujat, ka pārcelsieties atpakaļ uz Bostonu?

Egils: – Kas zina?

Varbūt man ir tik grūti uz šo jautājumu atbildēt tāpēc, ka apzinos: man ir iespēja kuru katru mirkli sakravāt somas un tiešām aizbraukt. Bet man tā nav ikdienas problēma. Ja nebūšu profesionāli apmierināts, pēc mēneša vai diviem varu sameklēt darbu Amerikā. Vispār tā nav šausmīgi liela peļķe, kurai pārlēkt.

Spēles noteikumi valodām

– Latvijā notiek liela viļņošanās sabiedriskajā dzīvē. Valdība šūpojās, stipri sašūpinātas ir arī nacionālās lietas. Piemēram, notiek cīņa, lai skolās izjauktu pāreju uz mācībām valsts valodā.

Dace: – Katrai valstij ir sava oficiālā valoda, un tā jāciena. Ja gribi, lai tavs bērns gūst iemaņas, runājot savā dzimtajā valodā, tad sūti viņu ne valsts skolā, bet īpašā – mazākumtautību skolā, kas varbūt saglabā saikni ar zemi, no kuras šī tautība nāk. Piemēram, latviešu skolu Amerikā uztur vietējie latvieši. Latviešu bērni tur satiekas un sadraudzējas, ir pāri, kas apprecas.

Ja nu kāds patiešām izjūt vajadzību mācīties tikai un vienīgi savā dzimtajā valodā, tad ir taču iespējas: privātskolas, var braukt arī mācīties uz ārzemēm. Tādam, manuprāt, no valsts puses jābūt uzstādījumam. Ir taču ļoti daudz jauniešu, kas brauc studēt, piemēram, uz Londonu. Vai tāpēc mēs kliedzam, ka Londonā jāatver universitāte latviešu valodā? Neloģiski, vai ne?

Latvijā arī ir brīnišķīgi piemēri, kā katra tautība var kopt savu kultūru un valodu, ir savas nacionālās kultūras biedrības. Manuprāt, etniskie jautājumi Latvijā tikuši nevajadzīgi sakāpināti, jo katra tautība te var sekmīgi un, kā liecina dzīve, ar brīnišķīgiem panākumiem veidot savu vidi – skaistu, draudzīgu, harmonisku. Vidi, kur bērni apgūst savas tautības kultūru, valodu, dzied savas tautas dziesmas un dejo tautas dejas.

Amerikā biju pārsteigta, cik brīnišķīgu kultūras vidi un tradīcijas tur izveidojusi vietējā grieķu sabiedrība, īri, itāļi un, protams, baltieši. Sava kultūras dzīve ir ķīniešiem, viņu kvartālus var pazīt pa gabalu. Neviens viņiem ikdienā neliek būt amerikāņiem, katrs cilvēks savā dzīves izjūtā var palikt ķīnietis vai grieķis. Bet, ja tu dzīvo ne savas tautas, bet kādā citā valstī, tev šīs zemes likumi un valoda ir jāpieņem. Latvijā jo vairāk tāpēc, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kur valsts valoda ir latviešu.

– Bet tas, ko Latvijā dzirdam no noteiktas sabiedrības daļas, ir briesmīga kliegšana: ak vai, kā te apspiežot “krievvalodīgo” tiesības! Un to “aizstāvībai” dibina dažādus štābus un “kopienas”.

Egils: – Ja Latvijas valsts vēl būtu noteikusi, ka skolās mācīs tikai latviešu valodā… Bet dzimtajā valodā valsts skolās varēs mācīties gandrīz pusi priekšmetu! Kura valsts pret citām tautībām, kas tajā ienākušas pēdējo 50 gadu laikā, ir tik dāsna!?

Ar neapbruņotu aci redzams, ka Latvijā kāds tīšām kurina nacionālās nesaskaņas. Bet tā ir atpakaļrāpulība no principiem, kādi valda pasaulē: cieni pamattautu, kuras valstī dzīvo, un tautības dēļ naidu necel!

Es esmu ārsts, nevis politiķis, un tāpēc labprātāk runāju par savu ārsta praksi. Pie manis ved bērnus cilvēki no Izraēlas, Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, nāk arī krievi, latvieši, nāk amerikāņi. Un mans galvenais darbs ir palīdzēt bērnam izaugt. Kāda te nozīme tautībai vai bērna ādas krāsai?

Dace: – Es uzaugu laikā, kad Latvija bija okupēta valsts un kad krievu valoda bija spiesta lieta. Mums tāpat kā citām paaudzēm to varmācīgi uzspieda. Man ir ļoti sāpīgas atmiņas par šo laiku. Bet atmoda, atcerieties, sākās ar brīdi, kad vācām parakstus par latviešu valodu. Atceros, ar kādām izjūtām Jelgavā toreiz parakstījās mūsu ģimene. Mums, latviešiem, sava valoda un pašapziņa, burtiski, bija jāatkaro. To šodien laikam mēs esam aizmirsuši…

Tas, kas šodien notiek saistībā ar mūsu valsts valodu, vairs nav cīņa, bet tās nostiprināšana. Telpa, kam jābūt atvēlētai latviešu valodai, nekad nevarēs būt par lielu. Tas taču ir smieklīgi, ka salīdzinoši nelielās latviešu tautas vēlēšanos runāt un lasīt latviski savā valstī nekaunas apstrīdēt tauta, kurai ir ārkārtīgi plaša dzīves telpa savā valstī, kur krievu valoda nebūt nav apspiesta. Tieši otrādi. Neraugoties uz to, kāds te tomēr grib diktēt savus noteikumus: kā mums dzīvot un kā runāt Latvijā.

Es ļoti labi saprotu šos “spēles noteikumus”, un man nav ilūziju par klaji naidīgās aģitācijas mērķiem. Jo, ja ne valodas jautājums, tad atrastos kāds cits, par ko “kasīties”. Tāda ir mana izjūta.

Valodu jācenšas kopt un attīstīt kaut vai tāpēc, ka latvietim tā ir cilvēciskās esības pamats. Tieši latviešu valoda mums ar Egilu ļāva vienam otru sastapt un ievērot. Ja Egils nebūtu tik labi pratis latviski, mūsu pirmās sarunas arī nez vai būtu izveidojušās tādas, kādas tās bija.

Visa tā kliegšana ap skolu valodu, manuprāt, ir mākslīgi uzpūsta. Vairāk vajadzētu domāt par ko citu: lai skola būtu pieejama visiem bērniem: latviešiem, krieviem, lietuviešiem, čigāniem un citiem. Lai vecākiem būtu par ko bērnus apģērbt, pabarot un nopirkt viņiem grāmatas. Žēl, ka mākslīgi uzkurināti skandāli aizsedz īstās dzīves problēmas, kas būtu jārisina. Kā iekļūt Hārvardā?

– Vai, jūsuprāt, bērniem Latvijā tiek veltīta pietiekama vērība?

Egils: – Diemžēl Latvijā bērniem nav ne tādu tiesību, ne iespēju kā ASV, kur bērni ir neapšaubāma prioritāte.

Latvijā, kā man šķiet, pret bērniem spēkā vēl vecās pasaules attieksme: pieaugušie drīkst bērnu redzēt, bet ne dzirdēt. Arī audzināšana vēl ir diezgan stingra, reglamentēta.

Cik Rīgā un citās Latvijas pilsētās vispār ir parku, kur bērnus var aizvest parotaļāties? Vai tas skaidri neliecina par attieksmi pret bērniem?

Dace: – Mūsu četrgadīgais dēls Krišjānis pēc Storilendas (“Pasaku zeme” – angļu val.) parka apmeklēšanas Baltajos kalnos, ASV par to runāja veselu gadu. Šis parks ir brīnišķīga bērnu pilsētiņa ar dažādiem pasaku un filmu varoņiem, viņu mājiņām, karuseļiem un atrakciju parkiem. Viss, ko vien bērna sirds var vēlēties. Un tas viss – 15 hektāru plašumā!

Vari aplūkot trīs ruksīšu mājiņas, sasveicināties ar Pelnrušķīti un pasēdēt viņas ķirbja karietē. Pati Pelnrušķīte mazo viesi laipni sagaida, sniedz roku un aprunājas. Un bērns burtiski ir svētlaimē. Te nu viņš dzīvē ierauga un var aptaustīt visu to fantāzijas pasauli, kurā viņš dzīvo.

Egils: – Atšķirībā no Latvijas, kur pulciņā bērni, piemēram, dejo tautas dejas, Amerikā ārpusstundu nodarbības veidotas vispusīgākas: bērni gan dzied, gan dejo, gan izzina dabu un dara vēl daudzas citas lietas. Un, ja dejo, tad tā, lai dejošana bērnam sagādā prieku.

Amerikā populāra ir skautu un gaidu kustība, kur bērni reizi nedēļā tiekas savās interešu grupās. Joprojām populāra ir kustība, ko dēvē imkas (saīsinājums no Young Men Cristian Association – Jauniešu kristīgā savienība. Angļu val.). Organizācija ziedoja naudu, lai lielpilsētās un pat priekšpilsētās izveidotu tā sauktos imku centrus: sporta un kultūras namus. Nekāda reliģiska apmācība tajos nenotiek; bērni skolotāju uzraudzībā nodarbojas sporta zālēs, baseinā, interešu grupās izzina dabu, zīmē, dzied…

Tagad gan šī kustība pamazām zaudē popularitāti un bērni pēc skolas vairāk sēž pie datora.

– Kā jūs cenšaties audzināt savu dēlu? Latvijā, kur brīvāka audzināšana joprojām ir jaunums, nepievēršot uzmanību tam, ka bērns sabiedriskā vietā, teiksim, saniķojies, vecāki riskē dzirdēt “gudras pamācības”.

– Mēs cenšamies audzināt demokrātiski.

Bērnam jāiemāca, ka viņam ir brīva izvēle, ka viņš nav ierobežots nevienā jomā. Un to nevar, bērnu dresējot un apsaucot, kad viņš ierunājas pie pusdienu galda.

Krišjānis ir audzis abās pasaulēs: Latvijā un Amerikā, un es gribu, lai viņš starp tām abām var izvēlēties. Tāpat kā izvēle bija man: braukt uz Latviju vai palikt ASV. Un, ja braukt, tad uz septiņiem vai septiņpadsmit gadiem. Katru gadu mēnesi vai sešas nedēļas viņš pavada pie vecāsmātes Bostonā, un viņam ir pilnīga skaidrība par to, ko nozīmē dzīve Amerikā un dzīve Latvijā.

Dace: – Būtībā Krišjānis aug arī ar redzējumu, kāds nāk no Egila dzimtenes – Amerikas. Dzimtene jau nav tikai ģeogrāfisks jēdziens, bet arī vērtības, dzīves izpratne. Un, audzinot dēlu, no Egila to neviļus pārņem arī Krišjānis.

Šovasar, kad bijām Amerikā, Egils mūs ar Krišjāni aizveda uz Hārvardu, lai parādītu, kur studējis. Izstaigājām visu studentu pilsētiņu. Mūs ielaida pat studentu kopmītnēs, bijušajā Egila istabiņā. Egils rādīja, kur stāvējis viņa rakstāmgalds, stāstīja, kā viņš mācījies. Tad Krišjānis domīgi noteica: “Jā… Galvenais ir mācīties.”

Egils: – Un, kad braucām projām, Krišjānītis mašīnā vēlreiz ievaicājās: “Tēti, kas man jādara, lai iekļūtu Hārvardā?”

Autors: Ināra Mūrniece
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 9. oktobrī