Latvijci un latvji — vienā valodā un valstī
Cilvēks ir pieņēmis nacionālo identitāti, ja viņš saprot, par ko maksā nodokļus
Latvieši tīksminās par savu čaklumu, ne zariņa nelaušanu, sunīša nespārdīšanu un galu galā — par daiļajiem vārdu ziediem, ko savij vienā tautiskā vainagā. Bet latviešu telpā jau sen mīt arī citi, kam latviešu valoda nav dzimtā, bet kas tagad aizvien vairāk un vairāk to apgūst, tajā runā, mācās un arī domā. Vai viņi sapratīs, ko upīte burbuļoja? Bet varbūt Eiropā tas vairs nebūs tik svarīgi un mēs pamazām sevi ar pilnu pārliecību dēvēsim par latvijciem — Eiropas cilvēkiem?
Par to domās dalās Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, rakstniece Nora Ikstena un portāla Dialogi.lv galvenā redaktore Anna Stroja.
Kas ir nacionālā identitāte?
Roberts Ķīlis. Tā ir liela sociālas klasifikācijas kategorija, kas dažādu vēsturisku un sociālu apstākļu dēļ it īpaši Latvijā šķiļas pāri ienākumu, statusa kategorijai. Tās telpu saturiski aizņem kultūrasociācijas, tai nenoliedzami ir valstiskais slānis un tā, iespējams, ir visietekmīgākais cilvēku mobilizācijas instruments. Tā ir valstu kulturāla atbilde uz to, kāpēc mēs vispār šeit atrodamies, kādi ir mūsu pienākumi, tiesības. Latvijā nacionālajai identitātei ir trīs lietas: lingvistiskā komponente, savulaik ļoti aktuālā vēsturisko tiesību lieta un vēsture vispār, sākot no oficiālās un beidzot ar atmiņām.
Nora Ikstena. Man personīgi tuva šķiet individuālās identitātes apzināšanās, kas saistīta ar diviem jēdzieniem — “individualitāte” un “citādība”. Tad prātā nāk pieredze, valoda un mīlestība. Man ir sajūta, ka vairāk par to, ko mēs saprotam ar nacionālo identitāti, pasaulē aizvien būtiskāka šķiet individuālās nacionālās identitātes apzināšanās, jo robežas tiek šķērsotas, cilvēki maina dzīvesvietas, bet paliek šī individuālā lieta.
Anna Stroja. Nozīmīgs faktors ir teritorija. Ja mēs runājam par valsti, varbūt jēdziens “politiska nācija” Latvijā nav tik neapstrīdams kā citur, jo cilvēki varbūt jūt, ka ar politiku tomēr ir par maz, bet teritorija ir vienojoša telpa. Cilvēki ar citām etniskām saknēm tomēr var sev piesavināt nacionālo identitāti, kā ir, teiksim, manā gadījumā.
N.I. Teritorija varbūt vairāk ir kā pieradums pie vietas, kas ir tāpat kā pieradums pie konkrēta cilvēka. Es, divas nedēļas nodzīvojot Šveices kalnos, jutu, ka man pietrūkst, iespējams, šausmīgi slapjā un drausmīgā Latvijas rudens. Atbraucot tūlīt dabūju saaukstēšanos un sapratu, ka varbūt veselīgāk ir dzīvot kalnos, bet — tik un tā.
R.Ķ. Nenoliedzami, vietai ir mitoloģiskais skanējums. Ja jūs dzīvojat Bolderājā, Mežaparkā vai Alberta ielā, cilvēku izpratnē vieta nozīmē vairāk nekā iespējas, ko dod infrastruktūra. Etniskajai identitātei obligāti nav nepieciešams valsts satvars. Latvieši, kas šeit ir, vienkārši ir nejauši te piedzimuši, bet ne tāpēc viņi ir latvieši. Ir cilvēki, kuri ir nejauši piedzimuši citās vietās, bet joprojām ir latvieši. Nacionālajā identitātē parādās robežu jautājums, valsts suverenitāte. Ironiski, ka tie, kas nosaka teritoriju, nosaka arī nacionālās identitātes robežu. Angļu pulkvedis, kas novilka sarkanu svītru — robežu starp Igauniju un Latviju Valkā pa upīti, ko sauc par Varžupīti, ir viens no nacionālās identitātes veidotājiem, jo viņš pilnīgi nejauši noteica Latvijas un Igaunijas valsts teritoriju. Interesanti, ka koncepcija, ka nacionālā identitāte veidojas no teritorijas, vēstures, valodas, kultūras un kopējas piederības, pieder Josifam Staļinam. Es nezinu, vai viņš to rakstīja vai tikai parakstīja, bet tā ir trāpījusi visās interesēs.
N.I. Oficiālajai nacionālās identitātes ideoloģijai ir ļoti vienkārši paņemt visus šos jēdzienus un pateikt, kas būtu “bērniem skolā mācāms”. Kaut gan tās būtībā ir daudz dziļākas lietas. Spēcīga identitātes apzināšanās ir arī tā, ka tu spēj nošķirt tās lietas, kur tu esi tu un kur tu esi kādas valsts vai teritorijas iemītnieks vai pilsonis. Un tiklīdz tā sāk mācīt, tad jārēķinās, ka cilvēki kļūst aizvien nepakļāvīgāki. Viņi nepieņem oficiālās nacionālās ideoloģijas formu, tajā pašā laikā viņiem šī identitāte nepiemīt.
Bet kur paliek valoda? Cik liela ir tās loma?
R.Ķ. Var jau par valodu runāt, bet man liekas — kāds ir pieņēmis nacionālo identitāti, ja viņš pilnībā saprot, par ko viņš maksā nodokļus. Tad tas cilvēks ir pilnā mērā identificējies ar šo valsti, tā ir viņa izpratne par savu līdzdalību valstiskos procesos, vienalga, kādā valodā viņš runā. Ja jūs krāpjat valsti un nemaksājat nodokļus vai ja sakāt, ka valsts jūs kā brīvu pilsoni apzog ar saviem vājprātīgajiem nodokļiem, jūs nepieņemat to nacionālo identitāti. Valoda ir komunikācijas līdzeklis, un, ieviešot divas trīs valodas, automātiski komplicējas saziņas process. Bet viena valoda ir super cilvēku mobilizācijai. Taču valodai, protams, ir vēl citi slāņi — jēgveidojoši. Tā jūs pielādējat kulturālo, psiholoģisko slāni.
A.S. Mēs jau esam pieraduši, ka divvalodība būtu sarežģītāka, bet vai kļūs labāk, ja būs vienkāršāk? Vai Beļģijā divas valodas sarežģī dzīvi? Vai kāds atļautos pateikt, ka valoņi, kas runā franciski, ir mazāk beļģi nekā tie, kas runā flāmu valodā? Protams, ideāls variants, ja sabiedrība veidojas uz vienas valodas pamata, bet, ja tas neiet dabiskā ceļā, es esmu pret to.
N.I. Mēs runājam, kā tas ir politiski sabiedriski, bet kā tas ir individuāli? Latvijas situācijā viena lieta ir, ja pasakām — mums ir viena vai divas valsts valodas, bet otra lieta ir katra cilvēka individuālais gadījums. Nekad neviens šeit dzīvojošais krievs neatzīs latviešu valodu par savu dvēseles valodu, tāpēc ka viņam ir sava valoda. Viņš to iemācīsies pragmatisku apsvērumu dēļ, lai būtu vieglāk dzīvot. Un te ir dalījums starp pragmatisko valodas sajūtu un starp to, ka valoda ir saistīta ar pārmantojamību, pieredzi, atmiņām, ar jēdzieniem. Un tieši šī lieta pasaulē kļūst ārkārtīgi spēcīga. Atliek aizbraukt uz Šveici, kur it kā oficiāli ir divvalodība, bet tajā pašā laikā tu ik uz soļa saskaries ar absolūtu valodas nacionālismu — angļu valoda netiek principā pieņemta. Un tā ir cilvēku spēcīgā identitātes apziņa vai pretošanās globalizācijai.
A.S. Pat ja valstī ir viena valsts valoda, arī tiem, kas runā citās valodās, tā nacionālā identitāte var būt pilnīgi piemērota.
R.Ķ. Es jau teicu — tas par nodokļiem, ne par valodu! Es angļu valodu neesmu mācījies, lai izdzīvotu Anglijā. Mani interesēja palasīt Vaildu un piedalīties dziļākos kultūrslāņos, ne tikai pragmatisku iemeslu dēļ rakstīt esejas un nolikt eksāmenus. Tā ir ļoti individuāla izvēle. Un otrs — valodu izmanto, lai sevi aizsargātu. Jūs esat cits, ja nerunājat mūsu valodā, jūs neparādāt mums cieņu. Valodā ir arī šis aspekts, kas nav semantisks, ne pragmatisks — ka runāšana ir cieņas izrādīšana, kas ir ļoti liela sociāla vērtība un kas ir deficīts mūsdienu pasaulē, kur visus grupē pa masām: jūs esat noteikta segmenta pārstāvis, tādēļ ar jums arī noteiktā reklāmas valodā runā, bet neviens cieņu neizrāda.
Bet, ja izmanto vienu valodu, lai cilvēkus vieglāk pārvaldītu, vai mēs nelaužam cittautiešu identitāti?
R.Ķ. Tas ir spiediens visiem, kam latviešu nav dzimtā valoda. Tas āķis, ka to dara ar valsts resursu palīdzību — gribat vai nē, bet jums jārunā tādā valodā. Ja tas ir ar ekonomiskiem stimuliem, tad tas ir drusku savādāks veids, kā cilvēkiem likt runāt citās valodās. Jūs gribat dabūt darbu pie veikalnieka, un jums ir jāprot trīs valodas. Ja neprotat — paldies, sveika, Gauja!
N.I. Deviņdesmito gadu sākumā mana kaimiņiene — interfrontes aktīviste lūdza, lai es viņas mazbērnam pasniedzu privātstundas latviešu valodā. Tā bija viņas tālredzība, ka valoda viņam pragmatisku iemeslu dēļ būs vajadzīga. Var būt, ka rakstniekiem, kas šeit dzīvo, piemēram, Roaldam Dobrovenskim vai teksta grupai Orbīta ir ļoti būtiski, ka viņi atrodas divu valodu starpposmā. Varbūt pat viņu situācija ir daudz interesantāka, nekā būt krievu dzejniekam Krievijā, jo viņiem ir cita pieredze.
A.S. Mums nereti ir diskusijas ar kolēģiem, vai tas, ja man tagad ir vieglāk par kādām tēmām runāt latviski, maina manu krievu identitāti. Domāju — nekādā gadījumā. Tur ir tiesību problēma, jo šad tad valodas regulēšana apdraud būtisku vērtību — sazināšanās brīvību.
Un tomēr ik pa laikam tiek lietots termins “krievu izcelsmes latvietis”.
R.Ķ. Tas ir pašidentifikācijas jautājums. Cik daudz šādu cilvēku ir, kas ir gatavi uz to parakstīties?
A.S. Bet rīdzinieki var teikt — es esmu rīdzinieks!
R.Ķ. Jautājums — vai viņi to dara. Viens cilvēks pasaka — es esmu tāds — un mēģina taisīt zināmu tēlu. Tā ir viena cilvēka radīta fikcija, kas ir pietiekami interesanta, bet nav sociāli reāla. Tam, protams, var likt milzīgu budžetu apakšā, Diena var atvēzēties un teikt — taisām krievu izcelsmes latviešus, un tad caur sabiedrisko attiecību pasākumiem to īstenot. Kad liels skaits cilvēku notic, ka tādi ir, jūs esat radījuši vienu sociālu kategoriju. Nenoliedzami, tas vedina domāt, kā krievi var iedomāties sevi par latviešiem. Etniskās kategorijas cilvēku prātā strādā kā klasifikators, un rupjmaizes baltmaize ir iedomājama, bet tīri eksperimentālā kārtā.
A.S. Krievu mediju valodā ir risinājums — latvijec. Tas ir starpposms, kad viņš neraksta, ka ir latiš, jo kļūt par latvieti vēl nav gatavs, bet uzsver savu piederību Latvijai, nevis savu izcelsmi, jo šajā gadījumā slāvu izcelsme nav svarīga. Varbūt latviešiem tas ir savādāk, jo diskusijas ap vārdu latvis parādīja, ka tā būtu mākslīga konstrukcija.
N.I. Krieviski tas skan labi, bet latviski teikt “latvis” — tās ir tautiskā romantisma un sentimentālisma šausmas.
A.S. Tas pats ar “eirokrievs” — manī šis vārdu savienojums izraisa smieklus, tas ir kaut kāds kentaurs!
R.Ķ. Ja būs pietiekami daudz cilvēku, kas par sevi domās tā, tas būs reāli, un jūs varēsiet smieties vai nesmieties. Jautājums tikai, cik liels būs atvēziens, lai to īstenotu. Viena lieta, ka mēs ar jums runājam un nenodalām, kas mēs esam, bet otra, ka es precīzi zinu, kas jūs esat. Neapvainojieties, tas ir politiski pilnīgi rupji, — ka esat, piemēram, Latgales krieviete, un es pret jums izturos kā pret Latgales krievieti, sevi uzskatot par Rīgas latvieti. Tā ir etniskā birkošana. Jo mēs vairāk runājam, ka ir latvieši un krievi, vairāk publiskajā telpā uztaisām etniskās robežas. Ja jūs nepublicējiet rakstu par valodu un identitāti, tas ir jūsu mazais ieguldījums, lai etniskās robežas neparādītos. Tēmas aktualizācija nozīmē kāpināt stereotipizāciju.
N.I. Bet etniskā birkošana ir ārkārtīgi aktuāla pasaulē.
A.S. Ja kas tamlīdzīgs nenotiek, tas atgādina Padomju Savienību, kad bija padomju tauta.
R.Ķ. Un jūs domājat, ka padomju tautas projektam nebija lieli panākumi? Varbūt cita, bet ne jau nu šī iemesla dēļ sabruka PSRS.
A.S. Bet Eiropas pilsoņi?
R.Ķ. Viņi pieņems identitāti, ka viņi ir Eiropas cilvēki.
N.I. Tas projekts izgāzīsies! To jau rāda atsevišķu ES valstu reakcija pret to, ka tevi grib unificēt, pataisīt par kaut ko vienu. Tāpēc tik svarīgas kļūst atsevišķās valodas, tāpēc valstis atsakās mainīt savu naudu. Gala beigās ES pazudīs tulkojumā, jo Eiropas Parlamentā katrs runā savā valodā, viņi viens otru nesaprot, un viņiem ir pseidotulkojums.
R.Ķ. Piekrītu, ka problēmas ir ar tulkošanu, bet, ziniet, viņiem sekmes būs vienā lietā — viņi mēģinās uzsvērt supranacionālās identitātes — latgaļus, ķeltus, gēlus, baskus, kataloņus. Ar to viņi sagraus nacionālās identitātes, un ļoti sekmīgi.
A.S. Latvija ir tik maziņa, ka mums pietiks arī ar reģionālo vai teritoriālo identitāti.
R.Ķ. Labi, labi, latviešiem tas varbūt ir pārāk dārgs projekts — mēģināt lībiešus vai latgaļus “uzspicināt” augšā. Bet nacionālā identitāte nonāks erozijā ar to vien, ka pamēģinās reģionālās uztaisīt, un viņi to sekmīgi dara, dodot naudu. Tāpēc ka nacionālā identitāte ir antidoza, ar ko jātiek galā, lai vispār ko eiropeisku var darīt.
N.I. Tad kamdēļ oficiālā līmenī cenšas radīt šo pseido Eiropas identitāti, ja reālajā dzīvē cilvēki to vien dara kā ironizē un ņirgājas par vajadzību veidot kopīgo Eiropas identitāti?
R.Ķ. Kembridžas universitātē to vien dara kā ironizē un ņirgājas par mantijām, bet tāpat visi tās valkā, kad vajag. Ņirgāšanās ir pirmā stadija, ka tas tiek pieņemts.
N.I. Bet tas neaizliedz paturēt savu skaidro saprātu arīdzan. Kad tieši individuālā identitātes apziņa kļūst aizvien noteicošāka, spēcīgāka, tas ir vienīgais, kas tavu domāšanu pasargās. Mana pieredze vēlēšanās par vai pret ES — ja es oficiāli pateicu, ka iestājos pret ES, es automātiski iestājos pret Latvijas neatkarību, tāpēc ka Latvijas otra izvēle ir Krievija. Šis ir oficiozs. Tātad, ja es vēlos balsot pret ES, bet tajā pašā laikā mīlēt Latviju, tas nav iespējams!
R.Ķ. Bet, Nora, saprotiet, tajā brīdī, kad jūs pasakāt “individuālā lieta”, jūs automātiski definējat, ka individuālā izvēle ir prioritāra. Tas kļūst bīstamāk, nevis drošāk, jo atsevišķi cilvēki ir vieglāk manipulējami. Ja runā par valodu, tad vērtība ir grupā, nevis atsevišķa cilvēka izvēlē, jo tā ir nacionālās identitātes aizsargāšanas lieta.
N.I. Tas varbūt ir grupas jautājums, bet tikai — kā katrs indivīds līdz tam nonāk, neklausoties grupas ideoloģijā, bet esot pašam. Latviešu valoda ir mana absolūti individuāla un intīma lieta, bet tajā pašā laikā ir grupa, ar ko es asociējos, kam es rakstu tāpēc, ka mēs esam vienas valodas lietotāji.
Bet kāds ir krievu, cittautiešu ceļš uz Latvijas identitāti?
R.Ķ. Nav tikai lielais ceļš uz latviešu nacionālo identitāti. Tur ir dažādi — takas un taciņas, un arī ātrums ir dažāds. Ka tik nav tā, ka kaut kādas latviešu īpašības dēļ krievu pusei ir nodefinēts lielceļš, nerēķinoties, ka ir dažādie ceļi, pa kuriem nonākt līdz tai krievu identitātei, kurā elements no Latvijas valsts ir iespējams un pozitīvs. Nezinu, kā jūs to nosauksiet — krievu izcelsmes latvietis vai kā. Un nav tā, ka šie krievi ir labie tāpēc, ka viņi iet pa lielceļu, bet pārējie, kas pa mežu ņemas, ir sliktie.
A.S. Iestāšanās ES un NATO latviešiem tomēr deva drošības garantiju, līdz ar to vairs nav jēgas ar politiskiem centieniem turēt krievus ārā. Varam pāriet pie Latvijas nācijas veidošanas.
R.Ķ. Tas ir krimināli grūts projekts, jo Latvijas valsts vienmēr ir bijusi kā slimnieks, pie sistēmas pieslēgts — pati nevar eksistēt, vajag donoru. Jūs nedabūjat Latvijas valsti kā veidojumu, kas ir patstāvīgs, jums ir grūti dabūt šo valsti sajūtas līmenī. Nav bijis ilgstošas rutīnas, kā atražot piederības sajūtu Latvijai. Un tagad vēl mazāk vajadzības to darīt — resursi ir aizbīdīti tālāk — uz Briseli. Par ko cīnīties te? Par lokālām lietām — kur, kam, kādu pieminekli uzbūvēt. Tie ir pašvaldību, nevis nacionāli jautājumi. Un ja jums aizmugurē nav valstiskā resursa, ar ko jūs mēģināsiet piespiest cilvēkus interesēties un cīnīties, un domāt? Tikai ar šova tipa nacionālismu — hokeju, futbolu.
N.I. Nu ir jau arī kultūra, atļausiet piebilst.
R.Ķ. Un tas tad var kļūt par lielāko placdarmu, kurā viss notiek.
A.S. Tad ir cerība, ka kultūrā vairāk naudas ieguldīs.
R.Ķ. Laikam jums taisnība — no šitā visa sviesta iznāk, ka kultūrai principā jādod vairāk, kas, protams, ir labas ziņas kultūras cilvēkiem. Valstiskiem resursiem vajadzētu iet uz specifisko, kas nav unificējams.
N.I. ES kultūras politika savā ziņā ir izbraukusi pilnīgi krastā, jo viņu ideja bija tāda — ES būs kultūras projekti, kas tiks inspicēti no augšas: trīs valstiņām kopā mākslīgi jārada kaut kas tāds vai tāds. Tas ir pilnīgi neiespējami, jo viss rodas katrā atsevišķajā valstī vai valodā. Kultūras inspirētā nacionālā identitāte arī Eiropā var rasties šajā īsajā brīdī, kamēr tā netiks angažēta, jo, tikko tā kļūs par preci, tā atkal kļūs par oficiālo ideoloģiju.
R.Ķ. Nu tad nacionālo identitāti būvēs nevis uz sociāli ekonomiskiem, bet kulturāliem parametriem. Cilvēki aizbrauc, uzsūc citu pieredzi, bet tāpat viņi ir latvieši, somi, lapi. Optimālais ir Gētes namiņa modelis. Gētem bija mājiņa pie Spāņu kāpnēm Romā, viņš tur aizbrauca inspirēties, bet tāpat ir vācu dzejnieks anyway.
***
Viedokļi par identitāti un valodu
1. Cik liela nozīme valodai ir nacionālās identitātes veidošanā?
2. Vai mācības un tātad arī domāšana latviešu valodā neveidos īpašu grupu — krievu izcelsmes latviešus?
Roberts Ķīlis, sociālantropologs:
1. Valoda ir pārnesums no etniskās piederības, identifikācijas pakāpes uz nacionālo. Tas, primitīvi runājot, ir komunikācijas līdzeklis, un to valstij ir ļoti ērti izmantot kā komunikācijas instrumentu, lai stimulētu cilvēku pašidentifikācijas procesus. Cilvēks nepiedzimst par krievu, latvieti, albāni, bet šī apziņa veidojas pašidentifikācijas aktos, proti, cilvēki identificējas, pieņem piederības sajūtu, noteiktus pienākumus, uzskata sevi par kādas lielākas kopienas daļu. Un valoda nejauši izveidojas kā saziņas instruments, kas kļūst dominējošs — bez tā nevar kārtot lietas, koordinēt savu darbību. Ja gribat cilvēku mobilizāciju, jums vajag noteiktu valodu.
2. Tāda veida sociālās inženierijas pasākums ir iespējams. Jūs varat manipulēt ar identitātēm un īstenot savu postmodernisko projektu, kurā jūs esat viss kas un nekas. Ar milzīgu budžetu to var izdarīt. Bet šāds projekts — skolu reforma — ir riskants divu iemeslu dēļ. Viens — to nogremdēs menedžmenta idiotisms. Un otrs — ir cits liels projekts, kur Latvija piedalās — Eiropas Savienība. Krievvalodīgajiem spiediens zināt lokālu — latviešu valodu — sarežģī viņu motivāciju to mācīties. Man liekas, projekts “krievu izcelsmes latvietis” nebūs veiksmīgs un nobruks.
Nora Ikstena, rakstniece:
1. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkurā gadījumā ir viena, tikai viena valoda, kurā cilvēks tiešām jūtas kā mājās. Cita lieta, ka viņš pragmatisku apsvērumu dēļ apgūst citu valodu, lai tajā zemē vai valstī justos labi. Tāpēc mums ir šie daudzie stāsti no klaida latviešiem, kā viņi ir dzīvojuši it kā šo divu valodu identitātē un kādas ir bijušas viņu problēmas. Ja pieminam kaut vai slaveno Elles ķēķi, kur dzejnieki apzināti atteicās no angļu valodas, tāpēc ka viņi uzskatīja, ka latviešu valoda ir viņu patvērums, viņu identitāte, un viņi to saglabāja Ņujorkā. Kaut par stereotipu “Ņujorka kā kosmopolītiska vieta” man nāk smiekli, jo man liekas, ka tā tieši ir vieta, kur vishiperbolizētāk katrs rāda savu citādību un individualitāti un cenšas to saglabāt.
2. Ja mēs tā iedomātos, ka ir veiksmīgs menedžments un izveidojas šāds projekts, kad caur skolām sākam vairumā veidot krievu izcelsmes latviešus, tad tomēr jebkurā lietā nāk pretreakcija. Ja bērns ģimenē runā krievu valodā, ja viņš tajā jūtas brīvi, tad viņš tieši vēl vairāk sajūt, ka ir kaut kāda valoda, kurā viņam jārunā “tāpēc ka”. Šī valoda aizvien spēcīgāk viņam dod to māju un pašidentifikācijas, un individuālo apjausmu. Tie ir procesi, kas iedarbojas vienmēr, kad tiek izveidoti plāni A, B un C un kāds kaut ko mākslīgā veidā grib radīt.
Anna Stroja, žurnāliste:
1. Es apzinos, ka valodai, protams, ir liela loma un nozīme, bet varbūt tā tas ir lielai grupai, lingvistiskai kopienai. Individuāli cilvēks var sevi identificēt ar kādu citu grupu, pat ļoti slikti runājot tās grupas valodā. Piemēram, kāds trešās paaudzes krievs emigrants Parīzē franču valodā runā daudz labāk nekā krieviski, tomēr sevi uzskata par krievu. Tās lietas ir saistītas, un es negribu teikt, ka valodai ir tā noteicošā loma.
2. “Krievu izcelsmes latvieši” ir metafora, un tās pozitīvā jēga — lai cilvēki, kas sevi tā identificē, arī dod kādu piemēru citiem, ka var arī tā sevi skatīt. Un šajā kontekstā tas nav projekts no āra, bet iekšēja vēlme. Ja kāds ir uzdrošinājies un sevi tā publiski nosaucis, — ļoti labi. Man liekas, mums ne vienmēr dzīvē ir svarīgs valodas vai izcelsmes pamats, jo, piemēram, kad mēs braucam uz ārzemēm un mums ir jāuzrāda nationality (nacionalitāte), mēs jau esam pieraduši rakstīt latvian. Un es nerakstu latvian un iekavās russian background. Ir konteksts, kur izcelsmes momentam nav jēgas.
Autors: Dita Arāja
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. g. 15. oktobrī