Raksti

Ducis gadu, valsts valodu sargājot

Irēna Augustova Valsts valodas centrā par inspektori strādā kopš tā izveides gada – nu jau vairāk nekā desmit gadu. Šobrīd situāciju Jūrmalā varot dēvēt kā daudz labāku nekā citviet Latvijā. Savulaik gan daži pat steiguši slēgt veikalu, lai tikai inspektore “nepaņem uz grauda” valsts valodas pārkāpumu dēļ.

– Cik gadus jau darbojaties kā valsts valodas inspektore?
– Valodu centrs strādā jau kopš 1992. gada, un es esmu tā darbiniece jau kopš pirmajiem tā darbības mēnešiem. Kāpēc tur pieteicos darbā? Mans vīrs bija aktīvs neatkarības kustības dalībnieks, un tieši viņš man izstāstīja par jaundibināto centru. Turklāt tā vadītāja bija mana kursa biedrene Dzintra Hirša, kuras nostāja man bija labi zināma, tāpēc vēl jo vairāk vēlējos tur strādāt.

– Vai arī pirms tam strādājāt valodas “lauciņā”?
– Pirms tam biju latviešu valodas skolotāja, ari mācību pārzine. Bet, kad man piedzima otra meitiņa, nolēmu darbu meklēt tepat, Jūrmalā (līdz tam strādāju Rīgā), jo tik garas stundas nevarēju vairs pavadīt ārpus mājas. Darbu atradu Murjāņu sporta skolas filiālē – par latviešu valodas skolotāju un audzinātāju. Jāteic, ka bija visai grūti vērot milzīgo pārslodzi, ko nācās izturēt skolēniem padomju sporta skolā. Un būtībā izveidojās divas nometnes – treneri, kas prasīja tikai rezultātus, un audzinātāji – glābēji un atbalstītāji. Šī sistēma man likās nežēlīga un smaga, tā ka tas bija papildu stimuls meklēt darba vietu citur. Un tā nu es kļuvu par valsts valodas inspektori, kas esmu vēl līdz šim brīdim.

– Vai jums, uzņemoties jaunos pienākumus, bija priekšstats par to, ko nāksies darīt?
– Nebija gan. Lai gan nē – aptuvens priekšstats bija, jo pirms tam vienu gadu biju strādājusi krievu skolā, kur redzēju, kā krievu bērni mācās latviešu valodu un kāda ir skolas attieksme pret šo mācību priekšmetu, un nācu pie atziņas, ka attieksme pret valodu nosaka sekmes valodas apguvē. Vai šis darbs bija tāds, kādu es to biju iztēlojusies? Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka Latvijas Republikas valdībai vajadzēja vēl stingrāk prasīt latviešu valodas zināšanas. Un prasīt tieši zināšanas, nevis formāli nokārtot atestāciju valsts valodā, iesniegt apliecību un uzskatīt, ka valsts valodas likuma prasības ir ievērotas. Jūrmalā ļoti daudz laika pavadīju, piedaloties atestācijas komisijas darbā. Centos pārliecināt iestāžu, komisijas vadītājus, ka ir svarīgi izsniegt apliecību atbilstošam zināšanu līmenim. No darba cilvēku nevajadzēja atbrīvot, bet vajadzēja rast iespēju viņam mācīties latviešu valodu. Jāteic, ka Jūrmalā tādu krasu likumpārkāpumu nebija daudz un izteiktas pretnostājas pret mūsu prasībām nebija. Es varu salīdzināt, jo manā pārziņā bija arī Rīgas rajons, kur dažkārt nācās ļoti pacīnīties iestādēs un uzņēmumos, lai pārliecinātu to vadītājus – piemēram, ka cilvēks jāatbrīvo no ieņemamā amata, ja viņš nav nokārtojis valsts valodas pārbaudījumu vajadzīgajā pakāpē. Daudzas organizācijas piegāja šim jautājumam formāli. Piemēram, “Latvijas dzelzceļš” ar cienījamo Zorgevica kungu priekšgalā. Tur visi it kā nokārtoja pārbaudījumu tajā pakāpē, kurā vajadzēja, un viss, bet faktiski liela daļa latviski runāt neprata. Turklāt tagad šādam darbiniekam “piesieties” nevar, jo pirms pāris gadiem atcēla iespēju anulēt valsts valodas prasmes apliecību, tāpēc to izdarīt ir ļoti problemātiski. Jo arī tiesa uzskata – ja apliecība nav anulēta, tātad cilvēks latviešu valodu prot. Tagad tas netiešā veidā atsaucas uz skolām, jo skolotāji it kā ir atestēti valsts valodā nepieciešamajā pakāpē, taču patiesībā zināšanu nav. Un, ja direktors tādus skolotājus grib atbrīvot no darba, tad viņi nevis mācās valodu, bet vēršas tiesā.

– Un līdz ar to skolotāji nereti ir tiešie un netiešie reformas pretinieki.
– Manuprāt, vajadzētu palūgt ziņas skolu valdei un avīzē publicēt skolotāju uzvārdus, kuri ir beiguši bilingvālos kursus un tik un tik ilgu laiku māca šo priekšmetu, saņēmuši piemaksu un nav protestējuši par “šo netaisnību”. Tā būtu tāda laba statistika. Iepriekšējais izglītības ministrs K. Šadurskis televīzijā nosauca lielu skaitli, kas mācījušies šajos kursos. Un nu rodas jautājums – kāpēc tagad tādi protesti? Un vēl man ļoti nepatīk (ko nevarēja panākt mūsu valdība un ko nespēja izdarīt arī valodu centrs) – ja ir izdots likums, kas saistās ar valodu, tad valdībai tas likums krievu presē būtu jāskaidro. Citādi var nonākt līdz absurdam, par ko var pārliecināties, lasot krievu presi. Lūk, te nesen lasīju – valodas inspektors ieradies kādā tur iestādē un konstatējis, ka vienai no tās darbiniecēm ir viltota apliecība. Un žurnālists šausminās – ko gan viņš atļaujoties?! Inspektors nevis meklējis rokā tās firmas sekretāri, kas izdevusi šo apliecību, bet uzrakstījis, ka tas dokuments ir viltots. Ko tur meklēt vēl dokumenta izdevēju, ja skaidrs, ka tāda firma neeksistē un arī tāda sekretāre – ne. Ja ir viltota pase vai diploms, tad taču neviens neprotestē, ja atklājas, ka tas ir viltots. VVC ir dati par visām likumīgi izsniegtajām valsts valodas prasmes pārbaudes apliecībām.

– Tuvojas pavasaris. Sākas stādīšana un sēšana. Un daudzi pērk sēklu paciņas…
– Jā, un mums sākas galvassāpes, jo uz tām nav marķējuma valsts valodā. Nu divas nedēļas, kopš esmu atvaļinājumā, neesmu sekojusi tam līdzi, tad nu domāju, kas notiks, kad atkal ķeršos pie saviem pienākumiem. Jā, šie tulkojumi nereti ir ļoti interesanti!

– Un reizēm tādus var uziet kafejnīcās un veikalos.
– Un tomēr jāatzīst, ka progress ir jūtams un noteikumus cenšas ievērot. Ir jau arī kuriozi. Piemēram, SIA “RD Elektronics”, kura izplata preces visā republikā, bet nesniedz lietošanas instrukcijas nevienā valodā. Ja veikalā par to interesējies, atbilde skan: – Ja jūs vēlaties, mēs jums to izdrukāsim. Es saku – jā gan. Lūk, šai precītei instrukciju varēšot izdrukāt trīs minūtēs, bet mūzikas centram šis prieks aizņems 15 minūtes. Nu tad ir jautājums – vai tad klienti arī ir ar mieru tik ilgi gaidīt? Bet šī firma ir “principiāla” – labāk samaksā soda naudu, nekā nodrošina lietošanas instrukciju valsts valodā.

– Vai jums šajā ziņa nav ietrenēta acs, atklājot šos pārkāpumus? Un vai “klienti” jau pa gabalu neatpazīst jūs?
– Kad aizeju iepirkties, pat nevēlētos redzēt šos pārkāpumus, bet diemžēl vai par laimi – uzreiz visu ieraugu. Jā, daudzi mani pazīst, tāpēc man ir palīgs, kuru tik labi nezīst un kuru arī pārāk nereklamēju. Un nepieciešamības gadījumā lemju, vai uz to vietu iesim abas vai es viena pati. Pašā manā darbības sākumā gan bija tā, ka, man tuvojoties, viens otrs steidzās slēgt savu veikalu. Ir jau arī tādi, kas vēlas no spēka pozīcijām risināt šos jautājumus, piemēram, Kauguru tirgū. Varbūt pašvaldības policija tiks ar viņiem galā, taču tur patiešām ir viens nelikumību jūklis, kur nezini, pie kura gala ķerties.

– Lai arī inspektores darbs nav no tiem vieglākajiem, jūs vēl esat iesaistījusies Jūrmalas iedzīvotāju konsultatīvajā padomē, kur pārstāvat Jaundubultu – Dubultu rajonu. Kas satrauc jūsu pārstāvētā mikrorajona ļaudis?
– Siltums un māju apsaimniekošana agrāk vai vēlāk būs jārisina ne tikai skaitītāju līmenī. Nevar turpināt dzīvot tā, ka jātur logi vaļā. Nekur Eiropā tā nedara. Ir jāmācās taupīt. Par to pārliecinājos, nesen būdama Ēģiptē, kur ūdens ir patiešām liela vērtība. Tāpat iedzīvotājus un arī mani satrauc strauji augošā celtniecība un visai stihiskā pilsētas plānošana. Piemēram, nav skaidrs, ko darīs ar Pils ielu 1. Varbūt tur nevajag būvēt viesnīciņu vai atpūtas centriņu, bet kaut ko pilsētai patiešām vajadzīgu. Turklāt nesteigties, bet pagaidīt, kad pilsētai būs vairāk naudas. Un kāpēc vajag likvidēt tādu vietu kā “Undīne”, kas ir interesanta tieši ar savu atšķirīgo? Jo tai pašā Ēģiptē mūs veda skatīt nūbiešu ciematu un vēl piecus dolārus prasīja, lai varētu redzēt, kā viņi dzīvo. Varbūt tiešām jāpadomā par savdabīgā atstāšanu, nevis katra brīvāka laukuma aizbūvēšanu, kā tas notiek pašlaik – arī kāpu zonā un pie Lielupes, kur drīz vien neviens ar laiviņu nevarēs piekļūt, jo visur sliesies žogi un privātīpašumi.

Raksta autore: Aisma Krēsliņa
Publicēts: Rīgas Balsī