Raksti

Izloksne netraucē, ja ir pašapziņa

Starp latviešu valodas un literatūras pasniedzējiem, kam piešķirts godpilnais Dižskolotāja nosaukums, ir arī Preiļu rajona Galēnu pamatskolas pedagoģe MARTA BINDUKA. Izglītības druvu vairāk nekā 30 gadus kopjot, uzkrājusies pieredze un atziņas, kurās vērts ieklausīties.

– Jūs profesiju izvēlējāties latviešu valodai smagos laikos. Tātad bija kāds nopietns mudinājums?

– Vidējo izglītību ieguvu Rēzeknes internātskolā. Tur visi bija pārliecināti, ka būšu ārste, – man patika aprūpēt saslimušos, un ar injekciju adatām es jau darbojos māsiņas līmenī. Taču materiālie apstākļi liedza taisnā ceļā doties uz augstskolu. Gadu strādājot, paškritiski novērtēju savas zināšanas ķīmijā – par maz, lai izturētu lielo konkursu mediķos. Secinājums atviegloja izvēli par labu latviešu filologiem, jo biju uz to pusi skatījusies diezgan nopietni. To sekmēja gan mūsu ģimenes radinieks, mākslas zinātnieks Jānis Pujāts – ar viņu bija ļoti interesanti runāt par latviskumu, gan grāmatas – apbrīnoju Kārli Skalbi, Frici Bārdu, Jāni Jaunsudrabiņu.

Nezinu, vai to drīkst saukt par mudinājumu, bet patika savu nākotni saistīt ar skolu. Latgalē manos jaunības gados pedagoga amats bija augstā godā. Dzīve tā iegrozījās, ka esmu strādājusi arī citos novados, bet liela darba mūža daļa pagājusi šeit, Galēnos.

– Latgales bērni savā starpā un mājās runā galvenokārt izloksnē. Un vai nav tā, ka jums viņi jāpārskolo?

– Varbūt mazliet. Mācu latviešu valodu un literatūru, sākot no 5. klases. Būtībā satieku bērnus, ar kuriem jau godprātīgi strādājuši kolēģi jaunākajās klasēs. Neuzskatu par lielu nelaimi, ja bērniem šajā vecumā saglabājies latgaliešiem raksturīgais akcents. No tā cilvēki nākotnē, ja paši uzskata par vajadzīgu, gluži veiksmīgi tiek vaļā. Mans pienākums ir attīstīt tālāk to valodas izjūtu, ko bērns ieguvis ģimenē. Šī bagāža ir ļoti atšķirīga ne jau tikai Latgalē. Tāpēc skolotājam latviešu valodas stundās vēl un vēlreiz jāuzsver labas dzimtās valodas zināšanas un tās kopšana.

Bet, pie izloksnes akcenta atgriežoties, domāju: lai mūsu puses skolēns tās dēļ nejustos nepilnvērtīgs, visādi jāceļ bērnu pašapziņa. Tad akcents netraucēs izvirzīt un sasniegt augstus mērķus.

– Ko pašapziņas labā var darīt latviešu valodas un literatūras skolotājs?

– Valodas stundas nav tik pateicīgas. Ko tur slēpt – gramatika ar tās likumiem bērniem ne pārāk pie sirds. Ja šūpulītī pati valodas izjūta nav ielikta, tad iet grūti. Taču klases mūsu skolā nav lielas. Ir iespēja audzēkņus vērot un meklēt kādu āķīti, kas aizķer un rosina interesi par valodu. Liels prieks, ja izdodas. Tā, piemēram, bija ar Kristapu Upenieku. Puisis tagad mācās Viļānu vidusskolā, bet pirms tam Galēnos bija kļuvis par Stāstnieku ķēniņu – ir mums tāds konkurss. Kristapa uzstāšanos dzirdot, grūti bija iztēloties, ka piektajā klasē viņa rakstu darbi atgādināja kļūdu ņudzekli. Toties Kristapa draugam Arturam veicās tīri labi. Teicu viņiem: “Ir iespēja piedalīties radošajā nometnē “Aicinājums”. Te, lūk, noteikumi – kā jāraksta un jāiesūta darbi.” Apjoms tur bija septiņas lappuses – tobrīd Kristapam gandrīz nepaceļams. Bet, ziniet, jau nākamajā gadā viņš dabūja “Aicinājuma” balvu. Tāds prieks, ne izstāstīt!…

Literatūras stundas ir pateicīgākas, lai iztirzātu ne tikai mācību programmā paredzēto, bet skartu būtiskas lietas. Lūk, tagad devītajā klasē apskatām Eduarda Veidenbauma daiļradi. Neviens man neliedz tēmu paplašināt, un es stundā Veidenbaumam līdzās nolieku viņa laikabiedru, Latgales dziesminieku Pīteru Miglinīku, kas programmā nav ietverts. Abiem līdzīgs liktenis, dzejoļu tematika arī. Un skolēni paši izdara secinājumu: mūspuses kultūrā ir godpilnas lappuses un vārdi, ar kuriem lepoties. Fabulas mācot, vienmēr izceļu gaismā Franci Trasūnu. Bet Annas Brigaderes “Maijas un Paijas” motīviem atrodu sabalsojumu Jāņa Klīdzēja daiļradē.

– Dzirdēju, ka septembris jūsu skolā ir īsts latviešu literatūras mēnesis.

– Tas saistās ar Dzejas dienām. Jau gadiem mūs apciemo Valdis Rūja, Arnolds Auziņš un citi pazīstami literāti. Noskaidrojām, ka dzīves pirmos gadus Galēnos pavadījis Roberts Mūks. Pie kādreizējās pagastmājas, kur mita rakstnieka ģimene, tagad ir plāksne. Tās atklāšanas pasākumu vadīja septītās klases audzēkņi. Varbūt viss tur nebija gludi kā no grāmatas, bet galvenais ir bērnu uzdrošināšanās.

Vislielāko gandarījumu man vienmēr sagādā pašu skolēnu iniciatīva. Nesen bijām Stabulniekos, kaimiņu pagastā, kur viesojās apgāds “Likteņstāsti”. Nepaspēju īsti apgriezties, kad dzirdu mūsējos uzrunājam Anitu Mellupi: “Mēs no “Pipariņa”! Vai drīkst lūgt interviju?” Paši izdomājuši, ka to vajag!

– Kas ir “Pipariņš”?

– Skolas avīze. Man saka, izskatoties kā žurnāls – vienos vākos un ar daudzām lappusēm… To skaits gan nav stabils: cik nu kuro reizi sanāk. Esmu “Pipariņa” redkolēģijas padomniece.

– Man liekas, mēs atvirzījāmies no mācību procesa…

– Viss ir kopsaistībā. To es nosauktu par skolas ikdienas piesātinājumu, kura vārdā strādā visa pedagogu saime. Nav tikai mans nopelns, ka visi devītās klases absolventi turpina izglītību. Tās vērtību saviem audzēkņiem esam varējuši pamatot, izmantojot arī jaunākās mācību metodikas, ko apgūstam dažādos kursos. Pašai daudz deva ieskats mācību metožu daudzveidībā un zināšanu vērtēšanā.

– No savas pieredzes kalna raugoties, jums noteikti būtu ko sacīt latviešu valodas izglītības standartu sakarā.

– Mans viedoklis – pamatskolā latviešu valodas mācīšana ir pārlieku gramatizēta. Dažas lietas, piemēram, savrupinājumus un iespraudumus, derētu pārbīdīt uz vidusskolas programmu. Pamatskolā stundas ir tā pārblīvētas ar gramatikas likumiem, ka skolotājam neatliek laika pievērsties valodas trauslajai un dzīvajai dvēselei, tās kopšanai un sargāšanai.

Par to ar bērniem, protams, jārunā viņiem saprotamā un uztveramā veidā. Jau minēju Stāstnieku konkursu, kurā drīkst startēt ikviens, kas prot īsi, asprātīgi un saistoši kaut ko pavēstīt klausītājiem. Šis konkurss uzskatāmi parāda: uzvar tas, kam bagātīgāks vārdu krājums. Kā to papildināt? Lasi grāmatas! – katrs secina pats.

Valoda nozīmē saskarsmi – bieži atkārtoju saviem audzēkņiem. Un man patīk, ja viņi vaicā: kāpēc? Tad varu pamatot valodas līmeņa sakarību ar cilvēka veiksmēm un prasmēm, izmantojot arī vietējās dzīves piemērus.

Autors: Monika Zīle
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. g. 27. oktobrī