Raksti

Čutne – jauno latviešu valoda

Jauniešu žargonam raksturīgs cikliskums, kas neiredz iestāvējušos modi. Īpaši raksturīgs tas ir skolnieku valodai, kur pat pāris gadu starpība var būt ievērojams šķērslis tikt atzītam par vērā ņemamu sarunu biedru.

Tas noved pie regulāri atjaunojamiem eifēmismu un pat parazītvārdu krājumiem, noliedzot un aizmēžot vēsturē vēl pavisam nesen lietotus “stilīgus” vārdiņus. Plaši izmantotā parazītvārda “tipa” (“nu ko, uzēdam tipa brokastis?”) iekļūšana masu mediju un pieaugušo sarunās radīja akūtu nepieciešamību pēc aizvietotāja, kas nebūtu tik nodrāzts un precīzāk iezīmētu lietotāja piederību zināmam avangardam.

Liels bija pētnieku pārsteigums, uzzinot, ka jaunatrastais vārds ņemts no krievu valodas slāņiem, par kuriem jaunajiem lietotājiem nav ne vismazākās nojausmas.

Tā vietā, lai teiktu “nu, tu mani tipa mīli, vai kā?” mūslaiku divpadsmitgadnieki saka: “Zini, man tas puisis čutne patīk!” (izrunā ar cieto “n”, kā vārdā datne). Dažos gadījumos tas nozīmē vienkārši “mazdrusciņ” (“ma ar tevi čutne jāparunā”) vai “es īsti labi vēl nezinu, bet man šķiet, ka” (“svētdien čutne braukšu slēpot”), citos gadījumos izlaužas arī emocionāli piesātinātāks “patiesībā man ir kaun runāt par kaut ko tik banālu, bet” (“Mēs ar Miķeli esam čutne draugi”, “Vakar tomēr bija čutne foršs tusiņš!” vai “Nu, tu, paklau, čutne piedod man, labi?”).

Un te pārsteidzošākais ir nevis krievu sarunvalodā lietojamā “čutj ņe” nekritisks pārnesums, bet gan šīs senās indoeiropiešu saknes nepārprotama saistība ar gaišreģu un zīlnieku apzinātajām parasensorām sajūtām. “Čutj ņe” saka par to, kas ir tik tikko sajūtams (no čuitj, senkrievu čutji – sajust), par to, kas, iespējams, būs tikai vēlāk – bet būtiskais jau arī nemaz nav tik viegli acīm saredzams, kā teica klasiķis.

Autors: Ilmārs Šlāpins
Publicēts: žurnālā Rīgas Laiks 2004. g. marta numurā