Hugs – jauno latviešu valoda

Šis varētu būt lielisks piemērs tīram un nesamaitātam aizguvumam no amerikāņu valodas, ja vien tas neatspoguļotu arī gluži jaunu uzvedības un domāšanas modeli. To hug nozīmē emocionāli apskaut, pieglausties cieši klāt. Tas ir arī aizsargājošs glāsts, kas atrodas pa visu starp bezpersonisko sasveicināšanās skūpstu un seksuālas uzmākšanās aptumšoto pieskaršanos citām ķermeņa daļām. Latviski tiek lietots ar nolūku nepareizi – nevis “hag”, kā tas tiek izrunāts angliski, bet transliterēti – hugs, hugot, sahugot, šādi piešķirot vārdam “pašizdomātas valodas” spītīgo, nepakļāvīgo raksturu.

Sahugošana ir draudzīgs žests, kas spēj kompensēt intimitātes un patiesu attiecību trūkumu. Sākot par to runāt, šis žests iegūst daudz lielāku leģitimitāti, un kļūst iespējama sahugošanās starp cilvēkiem, kas iepriekš cieta no mūsdienu sabiedrībā ierastās sociālās atsvešināšanās. Hugošana ir arī viselementārākais intīmais žests, kas iezīmē vecāku un bērnu attiecības, psholoģiski (pareizāk sakot – psihoanalītiski) ilustrējot bērna vēlmi atgriezties mātes klēpī. Angļu valodā hug ienāca 1569. gadā, visticamāk – no skandināvu valodām. Hugga ir sens norvēģu vārds, kas nozīmē samīļot, nomierināt, iepriecināt, tas ir, visu to, kas tik ļoti nepieciešams arī mums.

Autors: Ilmars Šlāpins
Publicēts: žurnālā Rīgas Laiks 2004. g. janvāra numurā