Raksti

Dzīvās valodas dārgumus meklējot

Valodnieku pieredze ar mazajām, izzūdošajām valodām liecina, ka vārdu krājums visilgāk saglabājas sfērās, kurās to turpina lietot. Nelietojot valodu, tā neattīstās, paliek vien bērnībā dzirdētais.

Lai saglabātu latviešu valodai dzīvīgumu, avotu, no kura smelties, Janīna Kursīte iesaka sargāt Latvijā vēl dzīvās izloksnes: – Latgalē daudzi skolotāji uzskata: lai bērniem, nokļūstot augstskolā vai darbā, nebūtu problēmu, jārunā “pareizi”. Taču, manuprāt, prasmīgiem skolotājiem būtu jāļauj audzēkņiem runāt latgaliskajās vai lībiskajās izloksnēs un jāparāda fonētisko sistēmu atbilstība literārajā valodā, lai bērns prot, saprot un var lietot abas. Tā ir bagātība, tāpat kā divas valodas.

Jau piekto gadu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte rīko tradicionālās kultūras un dzīvesstāstu ekspedīcijas. Šovasar notikušas divas: viena pa Vārkavas un Arendoles pagastiem, otra – uz Kuršu kāpas Lietuvas pusi. Nupat Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte-Pakule kopā ar citiem pētniekiem devusies pie Sibīrijas latgaliešiem.

Arī novadu valodas īpatnības ietilpst tradicionālajā kultūrā. Atšķirībā no klasiskām dialektoloģijas ekspedīcijām to dalībnieki neiztaujā vietējos iedzīvotājus vis par viņu dialekta īpatnībām, bet gan cenšas uzklausīt un ierakstīt dzīvajā valodā teiktus dzīvesstāstus, pasakas, anekdotes. Janīna Kursīte: – Vietējās anekdotes, nostāsti, pat cilvēku raksturs stipri balstās izrunas atšķirībās. Teiksim, vārkavieši smejas par līvāniešu lēnumu līdzīgi kā mēs labsirdīgi smejamies par igauņiem. Līvānos ir jūtama sēlisko izlokšņu ietekme, viņi saka “Leiv˙ns”, stiepj vārdus. Vārkavieši joko, ka viņiem ne vien ir ātrāki zirgi, bet līvānietis, kad viņam brauc garām, nepaspēj vārkavieti pat nolamāt.

Negaidīts atradums

Pirms došanās uz iecerēto ekspedīcijas vietu jāsagatavojas. Pēc iespējas vairāk jāuzzina par cilvēkiem, kuri varētu būt saglabājuši tradicionālās zināšanas. Tradicionālās folkloras ekspedīcijas kādu laiku bijušas neveiksmīgas, jo folklora arvien mazāk ir dzīves daļa, tās vietā bieži dziedātas Paula dziesmas vai stāstītas pirms laika avīzē izlasītas anekdotes. Tādēļ Filoloģijas fakultātes pētnieki pievērsušies dzīvesstāstu un sapņu pierakstīšanai.

Šovasar Preiļu novada bibliotekāre ieteikusi aizbraukt uz Vārkavas kaimiņpagastu Sutriem, kur dzīvo 84 gadus vecā dziedniece Anna Dzene. J. Kursīte: – Viņai bijis traģisks liktenis, bet kā daudzi līdzīgos apstākļos nav saliekta. Šie īpašie cilvēki bagāti ar savu dzīves pieredzi, un viņai ir arī ļoti bagāta valoda. Kad atnācām no purva, pārlaidām lietu viņas mājā, un Anna Dzene mums izstāstīja piecas pasakas, kuras iepriekš nebijām dzirdējuši. Ne tikai pašiem izloksnes runātājiem esot vērtīgi, ka viņus uzklausa, tas bagātina arī studentus: – Tā dēvētie čiuļi ātri apguva sarunvalodas pamatus un paši varēja latgaliski uzdot jautājumus.

Savukārt otrā ekspedīcija ļāvusi pavisam citādi ieraudzīt tradicionālo kuršu kultūru un valodu, kura Kuršu kāpā saglabājusies pat mazākā mērā nekā lībiešu valoda Latvijā. Ekspedīcijai izdevies atrast tikai vienu kuršu valodas pratēju, tomēr dzirdētais apstiprinājis, ka viņa runātā mēle tuvāka latviešu, ne lietuviešu valodai. J. Kursīte: – Mūsu skatījumā tā ir “iekonservēta” latviešu valoda, bet kursenieku senči aizgāja no Kurzemes pirms gadiem 300, kad tāda jēdziena vēl nebija. Kad viņiem jautā, kādā valodā runā, viņi saka – kuršu. Iejūtoties valodas vidē, kursenieku runāto esot iespējams gluži labi saprast. J. Kursīte: – Vīrs, ar kuru runājām, todien bija gājis jūrā un teica, ka bijis “meng zuvis”. Nācās palauzīt galvu, atminēties senās formas, lai saprastu,, ka “meng” ir “maz”.

Atpakaļceļa nav

Kursenieku un Latvijas saistību parāda arī vietvārdi. Turklāt – cik interesanti! – ne tikai ar tiešajiem kaimiņiem Kurzemi, bet arī Latgali. – Apmēram 9. gadsimtā pār Kurzemi gājis ļoti spēcīgs latgalizācijas un somugrizācijas vilnis. Vārdsakne “kurs-” vietvārdos sastopama gan Kurzemē, gan Latgalē, piemērs tam – Kursīši. Kurzemē Rucava, Latgalē – Rekava, sakne “ruk-” viena un tā pati. Preiļi ir Latgalē, Preila – Kuršu kāpās, bet sakne “prieila” nozīmē “atnācēji”. Tātad gan Preiļu apkaimē kādi ir atnākuši, gan arī Kuršu kāpās, – stāsta Janīna Kursīte, pēc kuras domām, tradicionālo kultūru izprast, neņemot vērā valodu, vispār nav iespējams.

Turklāt mazie, izzūdošie dialekti un izloksnes rāda arī globalizācijas draudus, kas var skart latviešu valodu. Lepnie kursenieki arī nedomāja, ka viņu runātā mēle aizies nebūtībā, bet nu tā saglabājusies galvenokārt zvejniecībā, jo esot ticējums, ka uz jūras jārunā kursiski. Daļa vecākās paaudzes kuršu atceras arī valodas drumslas no vecāku sarunām, kādu šūpuļdziesmu vai vienkāršus vārdus.

J. Kursīte: – Kursenieku traģēdija ir tā, ka pirms kara daļa Kuršu kāpas bija Vācijas, daļa Lietuvas pusē. Vācijas pusē dzīvojošie pēc pases bija vācieši, dzīvoja turīgi, jo zivis labi pirka, un daudzas ģimenes ērtību labad pārvācojās. Protams, palika arī tie, kas spītīgi turējās pie kursiskā. Pēc kara daļu kursenieku izveda pasēs ierakstītās tautības dēļ, bet daļa aizbēga uz Vāciju. Valodas lietotāju palika ļoti maz un tiem, kuri vēlētos atgriezties, vairs nav pie kā.

Nepadoties globalizācijai

Arī Latvijā iezīmējas biedējoša tendence izloksnēm izzust. Profesore pēc ekspedīcijās gūtās pieredzes teic, ka novados dzīvojošie vecie ļaudis vēl izloksnē prot runāt, taču cenšas to pielāgot literārās valodas formām: – Teiksim, Latgalē vairs nesaka “buļvs”, bet “kartupeļs”, saglabājot latgalisko tikai skaniski. Brīvs juzdamies, runā ļoti dzīvu, bagātu valodu, bet, tikko klāt ir kāds svešs, cenšas tuvināties šai iedomāti pareizajai valodai. Arī Vidzemē gandrīz zudušas jaukās lībiskās izloksnes.

Janīna Kursīte domā, ka izlokšņu zaudēšanā vai saglabāšanā liela loma ir skolotājam. Nebūtu jāmāca vis, ka kāds izrunas veids ir “pareizs” vai “nepareizs”, bet gan jāparāda fonētisko sistēmu atbilstība, lai skolēns apgūtu abas formas. – Padomju laiki un pirmskara Endzelīna periods iedzinis apziņu, ka valoda ir pareiza un nepareiza. Taču, ja turēsimies tikai pie “pareizās”, mēs ātri aiziesim pa burbuli. Jābūt niansēm, dzīviem dialektiem, ar ko valodu bagātināt.

Autors: Linda Kusiņa
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. g. 20. septembrī